Pieauguša cilvēka organismā cilmes šūnas ir sastopamas visā dzīves garumā. Tās atrodas visā ķermenī sīko asinsvadu tuvumā.

Cilvēka organisms nepārtraukti noārdās, iet bojā audu/orgānu specializētās (diferencētās) šūnas. Lai bojājumi varētu atjaunoties, bojātās šūnas asinsritē izdala draudu signālus. Tos uztver taukaudos esošās cilmes šūnas un pa asinsriti migrē uz bojājuma vietu.[1] [2] Tur cilmes šūnas saņem informāciju par problēmu un sāk labot bojājumu, izdalot aktīvas vielas un aizstājot bojā gājušās šūnas.

Ar gadiem cilmes šūnas noveco un to kļūst mazāk, līdz ar to vājinās organisma atjaunošanās spēja un parādās vecuma pazīmes (novecošana). Pieaug risks ar vecumu saistītu slimību attīstībai.[3]

Tiek veikti daudzi klīniskie pētījumi[4], kuros no organisma taukaudiem izdalītas cilmes šūnas tiek ievadītas atpakaļ asinsritē vai tieši bojājuma vietā. Dažos gadījumos cilmes šūnas var ģenētiski izmainīt[5] (piemēram, vēža terapijai[6]), izmantot mākslīgo vārstuļu pagatavošanā u.c.